18. novembrī latvieši visā pasaulē svinēs Latvijas valstiskuma 101. gadadienu, tā savā uzrunā diasporas latviešiem teica Valsts prezidents Egils Levits.
Latvijas valsts pastāv simts un vienu gadu, bet, kā mēs visi zinām, piecdesmit no tiem tā atradās zem svešiem karogiem. Mūsu vecvecāki un vecāki bēga no kara plosītās dzimtenes un nonāca trimdā. Ikvienam no viņiem līdzi bija kaut kas no Latvijas – vecmāmiņas sakta, vectēva dienasgrāmata, kurā viņš aprakstījis savas bēgļu gaitas vai kāds mīļš nieciņš no steigā pamestajām mājām.
Un protams, pīrāgu un kāpostu receptes, pēc tām ģimenē gatavo jau trīs un četras paaudzes. Amerikāņi to mēdz dēvēt par par comfort food, kaut kas, kas tev atgādina par bērnību un dzimteni. Dzīvojot svešumā, mūsu senči veidoja savu stāstu par Latviju, ko stāstīja saviem bērniem un bērnu bērniem.
Mēdz teikt, ka latvieši ārpus ir lielāki patrioti nekā Latvijas iedzīvotāji. Viņi zinot vairāk tautas dziesmu, un viņu latviešu valoda esot tīrāka nekā tēvzemes latviešiem. Šāds iespaids veidojas tāpēc, ka jautājums – kas es esmu? – ir daudz aktuālāks tiem cilvēkiem, kas dzīvo ārpus etniskās dzimtenes.
Jau gandrīz 30 gadus Latvija ir neatkarīga valsts. Arī mēs, diasporas latvieši, tagad varam piedalīties tās dzīvē. Mēs piedalāmies Saeimas vēlēšanās, mūsu bērniem Garezerā un Katskiļos latviešu valodu māca jauni skolotāji no Latvijas, mūsu bērni brauc Sveika, Latvija ceļojumos un strādā prakses programmā Pavadi vasaru Latvijā. Latvija mums vairs nav tikai rūpīgi glabāta vecmāmiņas sakta un piemiņas lietas, tā ir realitāte un mēs esam tās daļa, ja vien paši to izvēlamies.
Mums, Amerikas latviešiem, nav vienalga, kas notiek Latvijā. Mums ir svarīgi, kas ir tie cilvēki, kas pieņem likumus mūsu vārdā, un cilvēki, kas pārstāv Latvijas intereses pasaulē. Mēs esam palīdzējuši atgūt Latvijas vietu pasaules kartē un gribam būt piederīgi šai zemei arī nākamajā gadu simtenī.
Lai mums visiem skaisti svētki!